Kas Tev vislabāk ļauj pacelties pāri ikdienībai? Ceļojums, laba filma, vakars ar draugiem? Deja? Tieši deja ir tā, kas ļauj mums acumirklī apzināties savu esamību, savu iekšējo prieku jau 70. gadu!

Šīs sezonas 20. martā tika atklāts pirmais Danča jubilejas koncerts “No saknēm līdz galotnēm augt” Valmierā. Ar patīkamu satraukumu Dančinieki no rīta kāpa autobusā un devās ceļā. Autobusā bija jaušama kņadoņa, satraukti čuksti starp jaunajiem dejotājiem par tik nozīmīgo koncertu, smiekli, kāds pat vēl paspēja pamācīties.

Pēc divām stundām ieradāmies galamērķī ar 3 autobusiem. Jā! Tieši tik liela ir mūsu ģimene.

Ierodoties Valmieras kultūras centrā, sākās lielā rosīšanās: jāpakarina tērpi tā, lai var ātrāk pārvilkt nākamo, meitenes ieņem labākās vietas pie labākā apgaismojuma, puiši “izsper” pa kādam jokam, visi aši pārģērbjas un dodas uz jauno skatuvi vēlreiz izmēģināt dejas. Var just, ka uztraukums ir pārņēmis visu skatuvi, taču tajā pašā laikā ir jaušama liela pozitīvisma deva ikvienā. Tā izmēģinot deju pa dejai, bija pienācis laiks lielajam uznācienam. Meitenes un puiši, jau saposušies un platu smaidu, gaida uznācienu. Zālē dzirdami soļi, čalas, tātad – drīz vērsies priekškars. Viens...Divi…Trīs.. Un sākam! Priekškars atveras un atklājam savu pirmo jubilejas koncertu! Deju pa dejai un aplausi nerimstas. Katrā dejā mēs sevi padarījām arvien lielākus, skaistākus un spēcīgākus par ikdienišķo sevi! Caur deju mēs centāmies nodot skatītājiem tieši tādas pašas emocijas, kādas iegūstam mēs griežoties dejas solī un kādas mums ir iemācījuši radīt Harijs Sūna, Uldis Žagata un Alfrēds Spura. Protams, neaizmirsīsim arī par mūsu tagadējiem vecākiem, kas par mums rūpējas un rada mākslu ikvienā dejotājā: Rolandu Juraševski, Egilu Poli, Sandru Vītolu un Māri Šēru.

Koncerta nobeigumā, kad tika jau izdejotas visas dejas, stāvot finālā uz skatuves, vērojot skatītāju emocijas, pārņēma saviļņojums par padarīto darbu. Aplausi, smaidi, ziedi un labie vārdi – tas ir kā ķirsītis uz putukrējuma, ka viss sanācis tieši tā kā vajadzēja. Dzirkstis bija ne tikai dejotāju, bet arī skatītāju acīs.

Nu, pirmais koncerts jau garām, bet divi vēl ir priekšā. Ar tik pat lielu entuziasmu gaidām nākamos koncertus un mīļos skatītājus. 

Ir daži visīsākie ceļi uz laimi, un dejošana ir viens no tiem. /Vicki Baum/