Agrs rīts, putniņi jau čivināja, lielākā daļa Danča dejotāji cēlās ar gaismu aiz loga un jau gatavi doties mazā ceļojumā uz kaimiņu zemi Lietuvu, kur skatītājus iepriecinājām ar daļu no savām mīļākajām dejām. Visi bijām gatavi divām jautrām un deju soļu pilnām dienām, kuras vēl interesantākas padarīja paši aicinātāji, kuri katru dienu sagādāja mums kādu nelielu pārsteigumu.

Dejojam Viļņā, Viļņas universitātē. Skatītājus priecējām ar tādām dejām kā „Kur tu biji bāleliņi”, „Viens par daudz”, „Dejotprieks”, „Es mācēju danci vest”, „Rotaļdancis”, „Div dzelteni kumeliņi”, „Stūru stūriem tēvu zeme”, „Visapkārt Rīgai braucu”, „Sēlē manu spēlmanīti”, „Aulejas žeperis” un pirmizrāde bija arī mūsu pašas dejotājas Sandras Svētiņas dejai „Sadancis”. Lai arī skatuve bija maza un mūsu dejas solim neierasta, tas neliedza mums atkal no visas sirds izdejot mūsu dejas. Uz skatuves kāpām kopā ar daudziem cietiem kolektīviem no Viļņas, Šauļiem un Kauņas.

Divas dienas aizvadītas Viļņā ar diviem koncertiem, garām un dažbrīd lietainām pastaigām, garšīgām ēdienreizēm un jautriem vakariem. Trešās dienas rīts atkal mūs sagaidīja ar pavasarīgu lietu un brokastīm lietuviešu gaumē, bet ar to tad arī šis nelielais izbrauciens, kas palīdzēja pilnveidoties ikvienai dejai, ko izdejojām, gan pašiem dejotājiem ļāva sadejoties vēl vairāk, bija beidzies. Pāris stundas autobusā un bijām jau Rīgā ar pilnu apņēmību būt vēl labākiem.