Viena no mūsu nu jau ilggadējām tradīcijām ir Starptautiskajai dejas dienai gatavots un veltīts koncerts. Katru gadu tajā parādām, ko protam, kādi esam un kādi gribam būt. Un, lai arī šī Danča tradīcija ir jau ikgadēja, šogad koncerts mums bija nedaudz īpašāks kā citus gadus. Mēs – Danča dejotāji – šī gada 25.aprīlī svinējām savu mīlestību pret deju un dalījāmies tajā ar citiem.

Nebūs melots, sakot, ka ikvienam dejotājam koncerts ir īpašs brīdis. Jo tieši koncertos garajās deju mēģinājumu stundās, nianšu slīpēšanā un tērpu gludināšanā ieguldītā darba rezultāts tiek parādīts citiem. Un tieši šādos brīžos lietie sviedri un uzkrātais nogurums izzūd kā nebijis. Sperot pirmos soļus uz skatuves, vienīgais, par ko domājam ir deja.

Šogad mēs savu koncerta programmu kopā ar VIP Danča sastāva un Dzintariņa dejotājiem rādījām pavisam nesen atjaunotajā un jaunatklātajā koncertzālē "Rīga", kurā pēc 42 gadu pārtraukuma ir atgriezusies kultūras dzīve.

Un jāsaka, ka šajā koncertā mēs sevi (Danci) rādījām no dažādām mūsu kā kolektīva personības pusēm: izdejojām gan sev tik ļoti iemīļoto latviešu skatuviskās dejas "zelta fondu", gan pēdējos gados dejotāju un skatītāju iemīļotās dejas, gan arī mūsu pašu jauno horeogrāfu jaunradītās dejas. Un ikvienai no dejām šajā koncertā bija savs stāsts, kopā radot mūsu kopējo – Danča – vēstījumu šajā sezonā. Tādi esam un gribam būt.

Varbūt fakts, ka koncertzāli pildīja mūsu ģimenes, mūsu radi, draugi un atbalstītāji, šoreiz radīja ļoti īpašu noskaņu. Viņi bija nākuši mūsu dēļ un mēs dejojām viņiem. Kā gan citādāk izskaidrot gandrīz acīm redzamu elektrisku enerģiju, kas virmoja koncertzālē "Rīga" no koncerta pirmās līdz pēdējai minūtei (vairāk kā 53 minūtes koncerta 1daļā un 55 minūtes 2.daļā).

Bet dejojām mēs ne tikai skatītājiem. Dejojām mēs paši sev un viens otram, jau atkal sev pašiem pierādot, ka esam kolektīvs. Kolektīvs, kurā zini, ka deju partneris Tevi noturēs arī brīdī, ja uz skatuves paslīd kāja. Kolektīvs, kurā palīgā steigsies tik palīgu cik nepieciešams, ja tērpu jāpagūst nomainīt vienas dejas laikā. Un kolektīvs, kurā uz koncerta otru pusi nedaudz trūkstošo spēku dod savstarpējs uzmundrinājums un deju partnera acīs ieraudzītais Dejotprieks.

Tāda nu ir tā mūsu mīlestība pret deju – vienojoša un nebeidzama :)